1795. gadā Džozefs Bramans (1749-1814) no Anglijas izstrādāja pasaulē pirmo hidraulisko presi, par darba vidi izmantojot ūdeni un rūpnieciski pielietojot to hidrauliskās preses veidā. 1905. gadā darba vide tika nomainīta no ūdens uz eļļu, vēl vairāk uzlabojot tehnoloģiju.
Pēc Pirmā pasaules kara (1914-1918) hidrauliskā transmisija tika plaši izmantota, īpaši pēc 1920. gada, strauji attīstoties. Hidrauliskie komponenti sāka ienākt oficiālajā rūpnieciskajā ražošanā tikai divās desmitgadēs no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam. 1925. gadā F. Vikers izgudroja spiediena balansētu lāpstiņu sūkni, ieliekot pamatu pakāpeniskai modernas hidraulisko komponentu rūpniecības un hidrauliskās transmisijas izveidei. Konstantīna Nissko teorētiskie un praktiskie pētījumi par enerģijas svārstību pārvadi 20. gadsimta sākumā un viņa ieguldījums hidrauliskajā transmisijā (hidrauliskie savienojumi, hidrauliskie griezes momenta pārveidotāji utt.) 1910. gadā veicināja šīs divas jomas.
Otrā pasaules kara laikā (1941-1945) 30% darbgaldu ASV izmantoja hidrauliskās transmisijas. Jāatzīmē, ka Japānas hidraulisko transmisiju attīstība atpalika no Eiropas un ASV par gandrīz 20 gadiem. Ap 1955. gadu Japāna strauji attīstīja hidrauliskās transmisijas, un 1956. gadā tika nodibināta "Hidrauliskās rūpniecības asociācija". Pēdējo 20-30 gadu laikā Japānas hidraulisko transmisiju attīstība ir bijusi tik strauja, ka tā ir bijusi viena no pasaules vadošajām valstīm.
